"Būtībā tā ir iespēja brīvi teikt visu, ko vēlos, jo tā beidzot ir mana mūzika, man nav jābūt uzmanīgam ar muzikāliem lēmumiem, izvēlēm. Un šī brīvība pieņemt jebkādus lēmumus iet kopā ar brīvību tikt ietekmētam no tik daudziem dažādiem žanriem un dažādiem mūziķiem, komponistiem un vienkārši no atšķirīgas mūzikas. Bet no ietekmes viedokļa es par to nekad nedomāju. Es nekad neko nekopēju. Varbūt kopēju, bet tas nav apzināti," – tā par savu kompozīcijas un muzicēšanas stilu saka Jievars Jasinskis (Jievaras Jasinskis) , kurš savā dzimtenē Lietuvā ir viens no aktīvākajiem džeza trombonistiem, aranžētājiem un komponistiem. Viņa mūzika ir enerģijas, dažādu ritmisku un harmonisku faktūru pilna. Jievars uzstājies arī Latvijā: 2018. gadā, kad Eiroradio džeza orķestra projekts norisinājās Rīgā, Jievars tajā piedalījās kā mūziķis, bet pirms diviem gadiem, kad starptautisko projektu pie sevis uzņēma Viļņa, Jievars jau bija šī sastāva diriģents un programmas mūzikas autors. Viņš Viļņā izveidojis arī "Vilnius JJAZZ Ensemble", kas ir vienīgais bigbends Viļņā. Anete Ašmane-Vilsone: Ja runājam par tavu radošo ceļu, tu esi izvēlējies trombonu, kas, ja skatāmies uz Latvijas situāciju, ir ne pārāk populārs instruments, ko mācīties jauniem mūziķiem. Kā tas ir Lietuvā, vai situācija ir līdzīga? Un tu arī sāki ar klasisko mūziku un pēc tam pārgāji uz džezu – arī mūsu jaunais mūziķis Vadims Dmitrijevs darīja tāpat, tā ka varbūt tas ir pareizais ceļš? Par trombonu – es pats neizvēlējos šo instrumentu... Mans onkulis bija mūziķis, pianists, vēlāk studēja mūzikas teoriju. Bet padomju laikos armijā viņš gribēja būt orķestra sastāvā, jo ir mazliet vieglāk būt mūziķim un spēlēt un nevis būt karavīram uz pilnu slodzi. Tāpēc viņš gribēja būt orķestrī, bet viņš spēlēja klavieres, viņam nebija iespēju būt tādā orķestrī. Tad viņš teica – dodiet man jebko, es spēlēšu, gribu būt mūziķis uz šo vienu gadu. Tad nu viņam iedeva trombonu, bet viņš nekad to neiemācījās pa īstam spēlēt, pēc tā gada pārtrauca. Un vēlāk mani vecāki izvēlējās trombonu man. Es to neatceros, jo es sāku iet mūzikas skolā piecu gadu vecumā. Šis ir stāsts, ko mani vecāki man stāstīja un tagad es turpinu to stāstīt citiem cilvēkiem. Bet, manuprāt, tas ir diezgan simboliski un diezgan forši, un mans onkulis joprojām ir ļoti priecīgs, ka es turpinu viņa trombona ceļojumu mūsu ģimenē. Un kāda situācija Lietuvas džeza vidē ir ar metāla pūšaminstrumentālistiem? Vai ir spēcīgi mūziķi? Jo Latvijā mēs vienmēr runājam, ka mums ar to ir problēmas un kaut kas jādara. Jā, mums ir ļoti līdzīgi, īpaši džezā, jo klasiskajā mūzikā pūtēju situācija ir diezgan laba. Esmu diezgan lepns par to. Mums ir daudz mūziķu, un, tā kā mums ir trīs simfoniskie orķestri Viļņā un trīs pūtēju orķestri Viļņā, mūziķiem ir daudz, ko darīt. Tātad viss ir kārtībā. Bet patiesībā džeza jomā ir ļoti maz, tikpat kā neviens. Kāpēc? Nezinu, bet tas ir traki, jo nav džeza izglītības pūšaminstrumentu jomā, īpaši Lietuvā, iespējams, varbūt pat visā Baltijā. Nav tradīcijas? Jā, tradīcijas, jo mums, piemēram, ir ļoti spēcīgas saksofona tradīcijas. Pieņemu, ka Latvijā ir tāpat. Mums saksofona skolā ir pat dažādi džeza stili. Tātad tā nav problēma. Un mums ir tik daudz saksofonistu, un viņi ir ļoti labi. Bet metāla pūšaminstrumentālistu ir ļoti maz. Ir daži trompetisti, kuri ir ļoti labi, bet viņus varbūt neaizrauj būt par skolotājiem. Es nezinu, ir daudz dažādu stāstu, bet šobrīd mums nav studentu. Precīzas detaļas es nezinu, bet studentu praktiski nav nemaz. Es ceru, ka man būs iespēja kaut kā parunāt ar jaunajiem mūziķiem par metāla pūšamajiem instrumentiem, bet, ja viņi grib izvēlēties citu instrumentuu, es viņiem nekad neteiktu – spēlē trombonu. Jo cilvēkiem ir jāgrib spēlēt metāla pūšaminstrumentus, jo patiesībā trombons ir fiziski grūts un smags instruments. Tāpēc ikreiz, kad redzu trombonistu, vienmēr viņam pasaku, ka tas ir patiešām labs lēmums. Tātad tev kā trombonistam ir daudz darāmā, koncertu netrūkst? Jā, noteikti. Es džeza mūziku izvēlējos ļoti dabiski, nekad neesmu to studējis. Tas notika dabiski, jo, kad es sāku spēlēt citus žanrus ārpus klasiskās mūzikas, dažu gadu laikā es sapratu, ka vispār vairs nespēlēju klasisko mūziku. Un tas notika studiju laikā, kad es mācījos klasisko mūziku, tāpēc bija neliels konflikts ar skolotājiem. Bet, kad sāku pelnīt maizi ar šiem koncertiem, sapratu, ka tā ir mana dzīve un es ļoti gribu to darīt. Tāpēc man bija skaidrs, ka vēlos vienkārši pamest klasisko mūziku, bet man bija jāmācās vēl divi gadi. Tā bija tāda smieklīga situācija. Bet, kad ar savu skolotāju izrunāju, ka man tagad ir pastāvīgs darbs bigbendā, man ir daudz koncertu, es arī sāku aranžēt mūziku, mēs vienkārši vienojāmies par šo lēmumu, un tas bija ļoti labi. Tie divi gadi, protams, nebija paši loģiskākie, bet viss bija izrunāts un skaidrs. Ja kāds google meklētāja ierakstīs tavu vārdu, tad viena no pirmajām lietām būs, ka tev ir ārkārtīgi daudz aranžējumu, un tie nav skaitāmi simtos, bet jau tūkstošos. Kā šī lieta ienāca tavā dzīvē? Patiesībā tas arī sākās tāpat kā viss manā karjerā – ļoti dabiski, un tas nebija mans lēmums. Ap 2008. gadu es spēlēju latīņu popgrupā un aranžēju partijas sev un trompetistam, nelielas aranžijas tikai diviem instrumentiem, un man pat nebija datorprogrammas, lai rakstītu mūziku, es vienkārši pierakstīju notis uz salvetēm vai tamlīdzīgi. Un mūsu skaņu inženieris bija draugos ar TV šovu producentu. Un situācija Lietuvā ar profesionāliem aranžētājiem ir diezgan līdzīga kā ar trombonistiem, tāpēc labi aranžētāji vienmēr ir ļoti vajadzīgi. Un mūsu skaņu inženieris ieteica mani kā aranžētāju, bija redzējis, kā es uz salvetēm rakstu notis. Mūsu grupa toreiz izjuka, un man ļoti vajadzēja darbu, jo es trīs gadus biju spēlējis vienā grupā, mēs uzstājāmies katru nedēļas nogali, tāpēc man nebija citu projektu. Un tajā gadā arī piedzima mana meita, tā ka es varēju daudz laika pavadīt mājās, un šķita, ka tā ir lieliska iespēja pamēģināt aranžēt. Bet es nekad nebiju mācījies to darīt profesionāli. Bet tu esi studējis kompozīciju? Daudz, daudz vēlāk. Bet es mēģināju to darīt pēc dzirdes, jo tās bija ļoti konkrētas lietas, kas man bija jādara. Klausījos ierakstus un pierakstīju visu, tur nebija vajadzīgs nekāds radošums. Tā bija patiešām laba skola televīzijā, darbs bija intensīvs tikai viens mēģinājums tajā pašā dienā, kā ierakstu sesija, dažreiz pat uzreiz tiešraide. Protams, pirmie mēģinājumi bija nedaudz haotiski, ja es uz tiem tagad paskatos, bet orķestri bija priecīgi, jo parādījās kāds jauns aranžētājs. Esmu pateicīgs, ka visi bija tik atbalstoši. Un tad bija vēl viens projekts, un kopš 2012. gada es strādāju katru dienu pilnu slodzi, pat divas. Tad es pieņemu, ka arī komponēt tu sāki pavisam dabiski? Pilnīgi dabiski! ( smejas ) Tāpat kā viss, kā jau minēju, tas bija tiešām dabiski, jo aranžēt bija forši un tas bija ļoti labs darbs jaunam mūziķim, bet, protams, es gribēju sākt radīt kaut ko, kas ir mans, vienkārši gribēju to izmēģināt. Bet es nekad nebiju pietiekami drosmīgs un nevarēju iedomāties spēlēt savu mūziku. Lai gan pusaudža gados es spēlēju fanka grupā, kur mēs arī komponējām, bet es uzskatīju – ja tu spēlē jautru mūziku, tā nav īsta kompozīcija, tas vienkārši ir jautri. Bet rakstījām partijas, tā bija oriģinālmūzika, tagad es to saprotu. Vēlāk, kad strādāju Kauņā, man bija draugs bigbendā, un viņš savā pilsētā Ķēdaiņos, mazā, mazā Lietuvas pilsētiņā, uzsāka džeza festivālu. Un viņš teica: “Tu tik daudz strādā, es nevaru skatīties, ka tu esi tik aizņemts.” Viņš ieteica, ka varbūt es varu būt vēl aizņemtāks, bet ar kaut ko savu, viņš manī kaut ko saskatīja un iedomājās, ka es varētu izveidot savu grupu un spēlēt viņa festivālā. Man gan tajā laikā nebija grupas, uz ko viņš atbildēja – vienkārši izveido to un uzraksti mūziku. Un tas bija grupas “Reinless” sākums. Vēlāk mēs ierakstījām divus albumus, un pārtransformējāmies par “Vilnius JJAZ Ensemble”, kas ir galvenais, ko es šobrīd daru – bigbends Viļņā. Un kāda ir situācija ar bigbendu skatuvi Lietuvā? Jo mūsu džeza vēstures pētnieks, profesors Indriķis Veitners vienmēr saka, ka mums Latvijā ir spēcīgākas bigbendu tradīcijas, salīdzinot ar Igauniju vai Lietuvu. Viņam ir taisnība. Mums nav tik daudz bigbendu kā Latvijā, bet domāju, ka mums ir daudz un dažreiz es pat atklāju jaunus bigbendus Lietuvā, par kuriem iepriekš neesmu zinājis. Protams, bieži tie ir mūzikas skolu bigbendi, kas nav pazīstami un tie ir studentu projekti. Bet tomēr tie ir diezgan labi bigbendi. Un es domāju, ka tā ir tradīcija, kas ļoti strauji attīstās, bet mums nav tādas ļoti senas tradīcijas. Piemēram, mums ir bigbends Kauņā, un tas tika dibināts neilgi pēc Lietuvas neatkarības atgūšanas. Un tas ir vecākais bigbends. Vēl mums ir bigbendi Šauļos un Klaipēdā. Bet Viļņā nekad nav bijis bigbenda, tāpēc radās ideja tādu izveidot. Mums ir militārais bigbends, bet nekad nav bijis tāds kā Viļņas pilsētas bigbends ar džeza mūziķiem. Tā ka šī vide attīstās, mēs cenšamies jūs panākt! ( smejas ) Kāpēc, tavuprāt, ir šāda atšķirība? Jums savukārt ir spēcīgākas tradīcijas brīvajā džezā un improvizētajā mūzikā, salīdzinot ar Latviju. Jā, es domāju, tas ir visa pamatā. Jo pirmās grupas padomju laikos bija tiešām slavenas ar savu ļoti spēcīgo avangardu un brīvās, improvizētās mūzikas tradīcijām, tāpēc varbūt tā ir pirmā lieta, kas nāk prātā, domājot par Lietuvas džezu. Un tā ir patiesība, jo pēc šiem puišiem mūsu džezā notika daudzas lietas. Un bigbendā to nevar darīt. Jā, noteikti. Tātad būtībā tradīcija un, protams, Viļņas džeza festivāls, kas ir labi zināms frīdžeza dēļ. Varbūt tāpēc Viļņā nekad nav bijis bigbends. Bet mums ir ļoti spēcīgs projekts "Improdimensija". Tas ir Ļuds Mockūns un citi avangarda scēnas mūziķi, bet tas nekad nav bigbends, tikai liels ansamblis, kas vienmēr mainās. Reizēm mūziķu nav tik daudz, bet reizēm vairāk kā desmit. Taču tas ir citādāk. Nu jā, un mēs nodibinājām bigbendu, kad sapratām, ka Viļņā tāda nav, un tagad oficiāli mums ir divi gadi, joprojām esam ļoti jauni. Un nosaukums ir Vilnius JJAZZ Ensemble . Kāpēc tur ir papildus J burts? Es pieliku vēl vienu J, jo nekad negribēju saukt to par Jevara Jasinska bigbendu. Tāpēc šis ir tā slepeni iekodēts ar diviem J burtiem blakus. Pirms tam tā bija cita grupa, tā tikai veidojās, un tad mēs pārmainījāmies, izmainījām visu, un sākām kā bigbends ar projektus "Viļņas pokers". Un tu komponē mūziku šim bigbendam? Jā. Un patiesībā ir vēl viens puisis no grupas, Ļutaurs Janušaitis. Viņš ir saksofonists, un mēs bijām divi pirmie, kas runāja par to, ka mums Viļņā vajadzētu izveidot bigbendu. Viņš arī komponē. Tad mums bija daži projekti ar vokālistiem, un mēs komponējām mūziku kopā ar Doroteju Budaiti, un tagad viņa ir arī mūsu menedžere. Jā, bet es sapratu, ka mums nav tik liela bigbendu mūzikas un bigbendu vēsture kā Latvijā, tātad mums nav tik liels oriģinālmūzikas repertuārs, bet tieši to mēs gribējām. Tad no sākuma komponējām trīs, bet vēlāk es ļoti vēlējos, lai katrs mūziķis vismaz pamēģina kaut ko uzrakstīt. Un mums bija koncerts mazākā sastāvā, 11 mūziķi, un mēs atskaņojām 9 jaunas kompozīcijas, jo mūsu bastrombonists un trompetists nāk no klasiskās mūzikas un nekomponē. Bet pārējie pamēģināja, un viņiem izdevās, par to man ļoti liels prieks. Un šī programma arī ir ierakstīta albumā"Odd Numbers", un tas ir spēcīgi – deviņi dažādi komponisti, dažādi stāsti, krāsas, personības. Esmu ļoti priecīgs, ka mums Lietuvā oriģinālmūzikas paliek arvien vairāk. Vai jūsu bigbendam ir finansiāls atbalsts no valsts vai Viļņas pilsētas? Mēs esam kā ārštata bigbends. Mums nav algu, mēs vienkārši esam džeza mūziķi, kas satiekas šajā projektā. Bet, protams, bez atbalsta mēs neko nevarētu izdarīt. Mums ir atbalsts no valdības, pilsētas vadības un dažādām asociācijām, taču tas vienmēr ir tikai projekts pēc projekta. Tā, piemēram, šo albuma projektu sponsorē mūsu autortiesību aģentūra un Viļņas pilsēta. Mēs saņem projektu atbalstu, nevis esam darbā. Mēs tiešām jūtam, ka esam pamanīti, bet tomēr mums ir brīvība. Tas ir citādi, nekā šeit, Rīgā, bet tomēr mēs esam pietiekami aktīvi – jau pieci albumi divu gadu laikā. Jūs esat aranžējis tik daudz citu komponistu mūzikas, tāpēc es pieņemu, ka komponējot jums ir kaut kas personīgs, ko vēlaties pateikt un ko nevar ielikt citu cilvēku mūzikā. Kas ir tas, ko vēlaties nodot klausītājiem – vēstījums, vērtības, tēmas? Būtībā tā ir iespēja brīvi teikt visu, ko vēlos, jo tā beidzot ir mana mūzika, man nav jābūt uzmanīgam ar muzikāliem lēmumiem, izvēlēm. Un šī brīvība pieņemt jebkādus lēmumus ir kopā ar brīvību tikt ietekmētam no tik daudziem dažādiem žanriem un dažādiem mūziķiem, komponistiem un vienkārši no atšķirīgas mūzikas. Bet no ietekmes viedokļa es par to nekad nedomāju. Es nekad neko nekopēju. Varbūt kopēju, bet tas nav apzināti. Bet sākumā, kad es komponēju mūziku grupai "Reinless", bija vienkārši būt brīvam. Un arī grupas nosaukums nozīmē nevis "bez lietus", bet "bez grožiem", līdzīgi kā zirgs, kas ir brīvs, viņš var brīvi iet un skriet, kur vien vēlas. Un vēl manā daiļradē ir divu mūzikas tipu sajaukums. Viens, kad ir jāraksta precīzas tēmas, kaut kas ļoti konkrēts, piemēram, mūzikls vai balets, vai tamlīdzīgi. Kaut kas ar konkrētu stāstu. Un tad dažreiz džeza mūzikā es ļoti godīgi pasaku, ka mūzika ir par neko, tā ir tikai mūzika, tai nav jābūt saistītai ar kaut ko. Sākumā es nebiju drošs, vai tas ir labi. Bet laika gaitā sapratu, ka tas ir pilnīgi pieņemami. Jūs vienkārši rakstāt mūziku, ieliekat visas sajūtas, zināšanas, visu, ko jūtat, ieliekat to mūzikā. Un tad, kad tu nezini, par ko ir skaņdarbs, tas ir labi. Jo cilvēki taču mēdza rakstīt vienkārši pirmo, otro, trešo simfoniju, un tas ir ok. Un tagad, kad runāju par savu mūziku, es saku, ka vienkārši komponēju. Tāpēc man ļoti patīk projekti kā Eiroradio bigbends. Protams, mūzika bija par Viļņu, jo es to veltīju pilsētas jubilejai. Bet, kad man vajadzēja atdalīt daļas, man nebija problēmu vienkārši nosaukt to par pirmo, otro, trešo daļu. Un šādā veidā arī katrs no klausītājiem var kaut ko iztēloties un just pats, nevis viņam tiek pateikts priekšā. Tas ir patiešām jauki, ka tu to pateici, jo tā bija arī ļoti patīkama lieta pēc viena koncerta. Atnāca daži cilvēki no publikas un stāstīja stāstus, par ko, viņuprāt, šī mūzika ir. Un man tā mūzika bija galīgi par ko citu, bet man ļoti patika viņu interpretācija, un no tā brīža man bija pilnīgi skaidrs, ka es rakstīšu vienkārši mūziku, tā nebūs programatiska. Tad katrs var iedomāties savu versiju, un tas ir tiešām forši. Tas kļūst vēl maģiskāk. Tāpēc man ļoti patīk šāda veida mūzika. Vairāk - audioierakstā.…
))
Condividi
))
